Arvien vairāk skolām turpinot modernizēt savu mācību vidi, pāreja uz 21. gadsimta darba telpām skolotājiem dažkārt var būt nopietns izaicinājums. Šajā rakstā stāstīsim, kā, izmantojot četras fāzes, varat ieviest dažādas mācību vides, lai gan skolēni, gan skolotāji pilnībā izprastu un izmantotu rezultātā tapušo 21. gs. mācību vidi.
Ir svarīgi runāt par to, kāpēc šīs pārmaiņas vispār ir nepieciešamas. Gandrīz visi nākotnes darbi kļūs sarežģītāki. Vienkāršākie darbi, visticamāk, tiks automatizēti, savukārt jaunie darbi būs pieejami tiem, kuri spēj apgūt jauno iekārtu lietošanu. Nākotnes darbiniekiem būs jābūt labi izglītotiem un pašmotivētiem. Daudzi no darbiem, kurus nākotnē veiks šodienas skolēni, šobrīd vēl nemaz nepastāv.
Darba vides ievērojami mainās. Darbiem kļūstot sarežģītākiem, visās sfērās svarīga ir prasme pielāgoties un ātri mācīties. Šīs pārmaiņas reizēm prasa pilnīgi jaunu prasmju komplektu, ko skolēniem (kas drīz kļūs par darbiniekiem) ir jāprot izkopt.
Informācija ir visur. Tā ir viegli pieejama un iegūstama. Tomēr informācija vien nav zināšanas. Agra sociālo prasmju apguve ir būtisks nosacījums personības attīstībai un zināšanu apguvei visa mūža garumā.
Mums ir jākoncentrējas ne tikai uz zināšanu nodošanu, bet arī to, kā zināšanas pielietot reālajā dzīvē un kā rast dzīvotspējīgus risinājumus, izmantojot visus pieejamos resursus. Skolēniem ir jāapgūst arī sociālās prasmes, piemēram, vadība, problēmu risināšana, starpkultūru uztvere, laika pārvaldība, publiskā uzstāšanās u.c. Šodienas klases vides izvērtēšana ir pirmais solis, lai izprastu, kā tradicionālo klasi var pārveidot, kaut pamazām, lai panāktu tās skolas, kas ir pilnībā gatavas 21. gs. mācību procesam.
Lai veidotu un aprīkotu 21. gs. skolas, mums ir jāpārzina un jāizprot izmantotās pedagoģijas koncepcijas un jāpieņem katrs skolēns kā indivīds, kurš mācās un strādā savā unikālā veidā. Piedāvājot individualizētus uzdevumus, projektus, nepieciešamos resursus un mācību vidi, tiek veicināti panākumi un skola tiek pielāgota bērniem, nevis bērni — skolai.
Četras aktīvu pārmaiņu vadības mācību fāzes
Kopdarba fāze
Šajā fāzē skolēni mācās efektīvi strādāt un ar cieņu attiekties pret citiem, pieņemot pārējos cilvēkus kā unikālas un līdzvērtīgas personas.
Šī fāze ir pamatā visas koncepcijas veiksmīgai integrācijai un ir jāuzlabo, līdz visi ir iesaistījušies. Galvenā atbildība vēl arvien gulstas uz skolotāju, tomēr skolēni sāk strādāt neatkarīgāk. Klase ir kā maza sabiedrība, kurā tiek apgūta arī neredzamā mācību programmas daļa — cieņa, hierarhija un organizācija.
Diferenciācijas fāze
Diferenciācija ir būtisks nosacījums veiksmīgi ieviestai un mainītai koncepcijai, lai skolēni nezaudētu mācību priekšmeta kopainu. Mācību metode ir vērsta uz bērnu, nevis mācību priekšmetu, pievēršot individuālu uzmanību gan tiem skolēniem, kuriem nepieciešama palīdzība, gan tiem, kas ir gatavi grūtākiem uzdevumiem.
Skolēni var veikt diferencētus uzdevumus, kuru uzsvars ir uz viņu stiprajām pusēm. To var darīt klases telpā vai atsevišķās telpās. Telpām jābūt skaidri strukturētām atbilstoši aprīkotām un tajās jābūt vietai mācību materiāliem. Diferenciācija ir visefektīvākā, kad skolotājs pielāgo saturu, procesu un produktus katram skolēnam. Lai strādātu ar katram skolēnam raksturīgo prasmju profilu, nepieciešams atbilstoši pielāgot arī mācību vidi. Daži skolēni dod priekšroku klusākām telpām, savukārt citiem nepieciešama plaša darba vieta, tāpat vieni skolēni labprātāk strādā vienatnē, bet citi — grupā.